Digitālais klaidonis

Mēs dzīvojam, kamēr lidojam

Islande — 3, 1. diena — ceļš uz Þingvellir

Vai ilgi, vai īsi, bet mēs pabeidzām darīšanas galvaspilsētā, un devāmies turp, kur, patiesībā, bijām arī plānojuši – uz Thingvellir nacionālo parku.

Iceland Cycling - day 1


EveryTrail - Find trail maps for California and beyond

Šoseja ar automašīnām stiepjas tālumā starp zaļiem pakalniem un ēkām zem apmākušās debess, ar kalniem pie apvāršņa, kas daļēji paslēpti mākoņos. Priekšplānā pa labi — zeme ar zemu veģetāciju, betona celiņš un divas pelēkas kastes.

Betona virsma slēpj zem sevis ūdensvadu

Fotogrāfijā – viens no tiem patīkamajiem sīkumiem, kas vienmēr priecē ceļojumos un piešķir mums pirmatklājēju un avantūristu garu. Lai nevajadzētu maukt pa garlaicīgo 1. šoseju, kas gredzenā apvij salu pa pašu malu, mēs meklējām sev izklaides, piemēram, veloceliņus, bet te vispār braucām pa ūdensvadu. Vismaz tā mums pastāstīja pamatīgi notetovējies velosipēdists ar mazu meitiņu.

Laikapstākļi, kā redzat, ir apmākušies, un šī sērga mūs vajāja nepārtraukti. Islandiešu paruna vēsta: «Ja jums nepatīk laikapstākļi, pagaidiet piecas minūtes, un kļūs vēl sliktāk». Kā teica onkulis no iepriekšējās daļas (par precizitāti negalvoju):

“Islandē ir trīs nacionālās bagātības: aukstais ūdens, karstais ūdens un laikapstākļi.”

Aukstais ūdens – tāpēc, ka gandrīz jebkurā salas daļā ir daudz tīrākā dzeramā ūdens, karstais ūdens – ar to, protams, domātas termoelektrostacijas. Bet par laikapstākļiem – tas ir ļauns sarkasms. Tiesa, to var saprast arī tādā ziņā, ka ar šādiem laikapstākļiem imigranti ne pārāk kāro pārpludināt valsti, un islandieši dzīvo sev klusi savā vienkāršajā un cienījamajā pasaulē.

Bērzu rinda ar gaišu mizu un kuplu zaļu lapotni izkārtojusies gar zāli apaugušu nogāzi kreisajā pusē, pretī līkumotam asfalta celiņam, kas stiepjas tālumā, ar ielas laternu ceļmalā labajā pusē.

Reta aina – koki un zāles, turklāt vēl tik kuplas un treknas

Saka, ka tad, kad pirmie iedzīvotāji ieradās Islandē ap 700.–800. gadu mūsu ērā, tā visa bija klāta ar mežiem. Tradicionāli tiek uzskatīts, ka valsts apdzīvošanas gads ir 874., kad Islandē parādījās skandināvu pārceļotāji. Bet pirms viņiem uz salas vēl kādu laiku tusēja īru mūki, kuri līdz ar skarbo vikingu parādīšanos noslēpumaini pazuda. Vai nu no bailēm notinās, vai arī viņus apkāva – kas tagad to lai vairs izšķir.

IMG_0701

Zirdziņš

Kamēr braucām pa cauruli, ieraudzījām sarūsējušu tūristu norādi un shēmu. Es nez kāpēc izdomāju, ka tas ir ūdenskritums, un mums tas, dabiski, ir jāapskata – par laimi, laiks it kā ir. Bet mani sagļučīja – nosaukums beidzās ar “fell”, līdzīgi kā “fall”. Biju aizmirsis, ka islandiešu valodā (kura, starp citu, būtībā ir senskandināvu valoda) ūdenskritums ir “foss”, bet “fell” – tas ir tikai un vienīgi “kalns”. Tā mēs pirmo reizi pavizinājāmies pa gruntsceļu, un piedevām vēl kalnā augšā. Žēl, bet, neraugoties uz norādi, piebraukt pie paša kalna īsti nevarēja – nācās iet kājām. Nekā ievērības cienīga iekšā gandrīz nebija – maza ieleja, kas klāta ar zāli. Toties pa zāli skraidīja (tieši skraidīja, nevis lidoja) putniņi un izdvesa smieklīgu skaņu “bīp”, gluži kā tāda signalizācija. Tas vien jau patīkami – šo putniņu dēļ mums taču nācās uzkāpt no 50 metriem uz 200, bet pēc tam atpakaļ. Lūk, te var redzēt, mazais pīķis augstuma grafikā pavisam ne par tēmu: https://www.gpsies.com/map.do?fileId=hoxudkhefppeewmh

Divi pinkaini brūnas krāsas Islandes zirgi stāv zāļainā laukā uz lēzenu pauguru fona. Pa labi pret vienu no zirgiem stiepjas cilvēka roka.

Bet šie zirdziņi ēda mūsu dārgo maizi

IMG_0727

Kad es aizbraucu, sāka viens otru spārdīt, huligāni

Jātnieku grupa košās oranžās drēbēs jāj zosu gājienā pa zaļu pakalna nogāzi zem apmākušās debess. Priekšplānā atrodas neliels koka tiltiņš, kas ved uz taku.

Tūristi uz zirdziņiem

Zirgu Islandē ir daudz, periodiski var redzēt tabūnus. Kāpēc, nav īsti saprotams, varbūt vienīgi, lai pavizinātu tūristus. Tiesa, saka, ka tos joprojām izmanto lauksaimniecībā, bet tam nekādi negribas ticēt, ņemot vērā kosmisko dzīves līmeni, kādu mēs visur Islandē redzējām. Ar zirdziņiem, starp citu, ir interesanti: tos ir aizliegts ievest Islandē, lai nesaslimdinātu vietējos ar jaunām slimībām, un tos, kas ir izvesti, atpakaļ vairs nelaiž. Vietējā šķirne ir cēlusies no ponijiem, bet islandieši apvainojas, ja zirdziņus tā sauc – galu galā vikingu zirgi, spēcīgi un izturīgi, raksturs nordisks.

Šaurs strauts ar tīru ūdeni, nosēts ar daudziem tumšiem akmeņiem, plūst pa zaļu ainavu, veidojot nelielas krāces un kaskādes.

Priekšplānā — liela porainu vulkānisko akmeņu kaudze, ko vainago neliela piramīda no viens virs otra sakrautiem akmeņiem. Aiz tās uz zemes ar retu zāli no sīkiem tumšiem akmentiņiem izlikta sirds kontūra.

To sauc par Cairn, latviski tāda vārda nav, tāpēc truli saka “akmeņu piramīda”. Mērķis šādai būvei var būt dažāds, iezīmēt taku vai sasveicināties ar dieviem, vai... Mūsdienu pasaulē tas parasti ir vienkārši nodeva tradīcijai, izklaide ceļotājiem. Es, protams, panku piespiedu salikt – galu galā viņš mūždien visiem pārmet, ka neviens negrib nekur piedalīties. Prieka darīt to smidzinošā lietutiņā aukstumā pēc 30 km ceļa ir maz, bet viņš tomēr sevi piespieda, gods un slava viņam!

IMG_0745

Nē, šis nav viņa roku darbs

Slapjš asfalta ceļš stiepjas tālumā, no abām pusēm ieskauts ar zemu veģetāciju. Debesis ir apmākušās ar zemu nokareniem pelēkiem mākoņiem, kas slēpj tālo kalnu virsotnes.

Pat pie šādiem laikapstākļiem Islandes drūmais skaistums ieduras sirdī

Vīrietis veloķiverē un jakā stāv pie slapja ceļa blakus velosipēdam un lielam akmenim, uz kura rakstīts «Tingvelliras nacionālais parks». Aiz viņa apmākusies ainava ar miglainiem kalniem un autobusu tālumā.

Lūk, mēs arī nokļuvām līdz mūsu tās dienas mērķim – Thingvellir parkam

Divi tūristu velosipēdi ar bagāžu novietoti pirms Tingvedliras nacionālā parka un Tingvallavatnas ezera informatīvā stenda. Fonā — plaša bezkoku ainava ar zemu veģetāciju un akmens piramīdām zem apmākušās debess.